Iecavas
novads
IEsaistās
Seko: twitter facebook draugiem rss

Evaņģeliski luteriskā baznīca

0

Iecavas baznīca bija starp tiem 70 dievnamiem, kurus 1567.gada 28.februārī Kurzemē un Zemgalē pavēlēja nodibināt hercogs Gothards Ketlers.

 Ja tic uzrakstam uz vecākā baznīcas zvana, tad var uzskatīt, ka pirmā koka baznīca bijusi uzcelta jau ap 1576.gadu. Teika stāsta, ka baznīcas celšanas vietu norādījis Dievs, noveldams tai domātos baļķus no tuvējā uzkalniņa upes ielejā.

1637.gadā tika nolemts uzsākt jauna dievnama celtniecību. Tās vajadzībām visām apkārtējām muižām kopā bija jāsagādā 600 baļķi, 60 mārkas naudas amatnieku atalgojumam un septiņi strādnieki katru dienu, bet saimniekiem jāpieved noteikts skaits akmeņu vezumu. Mūra baznīcas celtniecības darbi sakās 1641.gadā, tos pārraudzīja Iecavas muižas pārvaldnieks Johaness Fabriciuss. 1657.gada vizitācijā teikts, ka tā ir «jauna un bez trūkumiem», kas ļauj domāt, ka celtniecība pabeigta.

Garais Iecavas baznīcas mūžs līdzinās tām pašām krustcelēm, kurās tā stāv. Krustcelēm starp uzplaukumu un sabrukumu, starp spožumu un postu. Liktenis 400 gadu garumā šūpojis seno dievnamu, liekot piedzīvot gan laimīgus un cerību pilnus brīžus, gan nelaimes un nabadzību.

Padomju laikā, neraugoties uz valsts iestāžu draudiem dievnamu atņemt, draudze joprojām pūlējās seno celtni glābt un palikt tajā. Tika vākti materiāli baznīcas kapitālajam remontam. Tajā pašā laikā dievnams bieži cieta no vandālisma. 1971.gadā tika izlauztas durvis, izsisti logi, uzlauzta grīda un sagriezta altārglezna. 1972.gadā iebruku jumts virs draudzes telpas un tika aizdedzināta baznīcas altāra daļa. Ugunsgrēkā gāja bojā atlikusī Iecavas un uz šejieni pārvestā Lambārtes baznīcas iekārta.

1976.gadā Bauskas rajona izpildkomiteja nolēma atsavināt baznīcu Iecavas evaņģēliski luteriskajai draudzei, atstājot tās lietošanā tikai ģērbkambari. Baznīcas ēku nodeva Iecavas pilsētciemata izpildkomitejai. 1982.gadā Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantorī tika pasūtīts restaurācijas un rekonstrukcijas projekts ar nolūku izmantot ēku kā koncertzāli. Taču vērienīgā projekta iecere palika nerealizēta un šobrīd zaudējusi aktualitāti.

1984.gadā baznīcai nojauca torņa smaili, kas draudēja nogāzties. 1985.gadā pēc ugunsgrēka nojauca mācītājmuižas dzīvojamo ēku.

Pēc vairākkārtējiem draudzes lūgumiem ierādīt citas telpas 1988.gada 26. septembrī Bauskas rajona vadība nolēma atdot baznīcu draudzei. Atgriežoties pie dievnama sākotnējās funkcijas, neizbēgami radās restaurācijas pārprojektēšanas nepieciešamība, jo daudzi no iecerētajiem pasākumiem draudzei izrādījās nevajadzīgi un nepieņemami. Neraugoties uz problēmām, Iecavas draudze ar pagasta, vietējo uzņēmumu, māsu draudzes ASV un citu palīdzību uzsāka smago atjaunošanas darbu.1989.-1990.gadā tika nolīdzināti mūri, atjaunota dzega. 1991.-1993.gadā pabeigts jumts virs draudzes telpas un atjaunota torņa galerija un smaile. 1995.gadā jumts uzlikts arī altāra daļai. Iecavas draudze uz sava dievnama 420 gadu jubileju bija sapulcējusies baznīcā, lai gan mūri bija tukši. 1996.gada 1.jūnija svētku dievkalpojumā telpu piepildīja lūgšanas un cerība par atdzimšanu.

Līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens no Iecavas baznīcas altāriem.

Iecavas baznīca ir tuvu austrumu-rietumu virzienam orientēta garenbūve, kurai rietumu galā piekļaujas masīvs kvadrātisks tornis, bet austrumu galā – nedaudz šaurāka un zemāka poligonāla apsīdas formas kora daļa. Baznīcas pamati mūrēti no laukakmeņiem, bet sienas ir akmens un ķieģeļa mūra. Ēka ir apmesta un balsināta. Katrā baznīcas garenfasādē ir četri pusloka logi, kas katrs ar mūrētu stiegru sadalīti divās smailarkas formas daļās. Tas rada gotisku iespaidu, ko papildina metāla rāmis ar sīku rūtojumu.

Fasādes apdare, kā tas ir raksturīgi šī laika Kurzemes un Zemgales baznīcām, ir atturīga. Par dekoratīvu elementu var uzskatīt vienīgi spēcīgi profilēto dzegu. Tornis savu apdari ar dekoratīvo dzeguļu joslu kvadrātiskās daļas augšējā malā ieguva tikai 1874.gadā. Iecavas baznīca visai maz mainījusi savu ārējo veidolu, vairākkārtēji remonti un pārbūves to skāruši maz, zem dekoratīvajiem papildinājumiem viegli saskatāmas sākotnējās formas.

Iecavas baznīcas kapi daudz cietuši, tomēr saglabājušies un spēj atklāt mūžībā ierakstītos iecavnieku vārdus vairāku gadsimtu garumā. Kapos var saskaitīt vairāk nekā 300 apbedījumu. Senāka zināmā kapavieta pieder mācītājam J.Kīnam, kurš miris 1778.gadā, bet pēdējās apbedīšanas šeit notikušas 1953.gadā. Ielūkojoties baznīcas grāmatās un kapu pieminekļu uzrakstos, jāsastopas ar daudzām Iecavas baznīcas dzīvē nozīmīgām un pazīstamā personām, sākot no apkārtējo muižu īpašniekiem un beidzot ar Iecavas draudzes mācītājiem.

Kapsēta sākusi veidoties jau 16. gadsimta beigās. Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai tika aizliegti apbedījumi baznīcās, tādēļ tām blakus esošās kapsētas paplašināja un labiekārtoja. Iecavas baznīcas kapi tik sadalīti divās daļās: t. s. «vecajos» un «grāfu» kapos. Šis dalījumus pastāvēja līdz pat 1929.gadam, kad kapsēta tika vēlreiz paplašināta.

1804.gadā jaunais Iecavas muižas īpašnieks grāfs Pēteris fon der Pālens finansēja kapsētas mūra un vārtu celtniecību. Virs vārtu centrālās ieejas tika iemūrēta plāksne, kurā bija iemūžināts cienījamā dāvinātāja vārds kopā ar vēstījumu par to, ka katram reiz nāves ceļš jāstaigā.

 1826. gadā kapsētas ziemeļaustrumu stūrī tika uzbūvēta kapliča grāfa Pētera fon der Pālena (1745-1826) un viņa sievas grāfienes Juliannas fon der Pālenas (1752-1814) apglabāšanai.

Pēteris fon der Pālens 1795. gadā kļuva par Kurzemes gubernatoru un par saviem nopelniem Krievijas labā kā dāvinājumu no ķeizarienes Katrīnas II saņēma Iecavas muižu. 1799.gadā Pāvils I viņam piešķīra grāfa titulu un Kalnamuižu (Tērveti). Šiem īpašumiem pievienojās Gaiļu un Lielauces muiža un sievas Juliannas fon Šepingas mantojums – Īslīce un Kaucminde. P. fon der Pālens varēja lepoties ar spožu militāro un valstsvīra karjeru – vairāku karagājienu dalībnieks uzdienēja no virsleitnanta līdz Kavalērijas ģenerālinspektoram, vēlāk kļuva par Baltijas provinču un Somijas ģenerālgubernatoru, bet savu politisko karjeru pabeidza kā Iekškrievijas ministrs un piedalījās sazvērestībā pret Pāvilu I. Kad 1826.gadā P. fon der Pālens aizgāja mūžībā, viņa sievas Juliannas mirstīgās atliekas tika pārvestas no grāfu Mēdemu kapenēm Sesavā uz Iecavu. Svinīgajā bēru ceremonijā piedalījās visi pieci grāfu bērni.

 

Izmantota informācija no Mārītes Putniņas sastādītās grāmatas «Iecavas baznīca» (Bauska, 1996)

Lapas informācija atjaunota:    06.01.2015
TWITTER
IecavaLV
13 Dec
Iecavas Mūzikas un mākslas skolas kolektīvs aicina uz Ziemassvētku koncertu 19. decembrī plkst. 18.30. https://t.co/Fb5IjV8cgF