Iecavas
novads
IEmāca
Seko: twitter facebook rss instagram

Daži uzplaiksnījumi no dārgumu lādes jeb domraksts bez plāna

0

Sarkanā skola pirms 130 gadiem tika nosaukta par lepnāko skolas namu Kurzemē. Kāda tā ir palikusi skolotāju atmiņās? Skolas muzejā glabājas vairāku skolotāju stāstījumi. Ieskatīsimies, ko 1976.gadā par skolu atcerējās skolotāja Lidija Foigta. Viņa Iecavas skolā sāka strādāt 1943.gadā. Skolotājai jau bija darba pieredze Līvbērzes, Vecsaules un Codes skolās, pirmie iespaidi par Iecavas skolu gan nav visai patīkami.

Skolotāja Foigta(vidū) kopā ar vecākajiem skolēniem un skolotāju Ansoni 1996.g. «1943.gads. Kopā ar vīru skolotāju Pēteri Foigtu soļojam pa pielijušu, dubļainu ceļu no Iecavas centra uz skolu. Skolas apkārtne neuzkopta, tās priekšā iekārtots kartupeļu lauks, ko grezno spēcīgas nezāles. Staigājam pa telpām un esam pārsteigti par neglītām, skolas darbam nepiemērotām klašu telpām – tās visas caurstaigājamas, koridora neviena, čīkstošās grīdas vecas, izdilušas un atskabargainas. Pa ļoti stāvām un šaurām koka kāpnēm dodamies otrajā stāvā. Arī šeit tā pati aina. Īstu prieku mums sagādā vienīgi tas apstāklis, ka skolā un skolotāju dzīvokļos ir elektriskā apgaismošana. Līdz šim biju strādājusi skolās, kur garajos rudens un ziemas vakaros vienīgais gaismas avots bija petrolejas spuldze.»

1943.gads, tie ir kara gadi un tādēļ 1944.gadā skola ir spiesta atstāt Sarkanās skolas telpas un meklēt dažādus pagaidu variantus, tikai 1945. gada pavasarī skolā var atsākt mācības. Skolotāja Foigta atceras: «Skolas ēka frontes darbības rezultātā ir tā cietusi, ka mācības uzsākt 1944.gada rudenī te nav iespējams. Tikai 1945.gada pavasara brīvdienās skolas ēka un telpas jau tik tālu sakārtotas, ka tajās var atsākt mācību darbu. Kaut gan skolas telpas ir neremontētas, trūkst vēl dažu durvju, kas aiznestas uz tranšejām un kas vēl būs jāsameklē, trūkst arī logu, skolas sienās granātu izsistie caurumi, tomēr visa skolas saime ir laimīga, jo tagad esam atgriezušies paši savās mājās.
Kūst pirmā pēcfrontes pavasara sniegs, un izrādās, ka skolas teritorijā vēl trūd neapglabāti kareivju līķi, tie pašu spēkiem jādabū zem zemes. Šo darbu skolotāji veic kopā ar vecāko klašu skolēniem. Skolas tuvumā ir vairākas dziļas bumbu bedres, viena milzīga bedre pie pašas skolas dienvidu gala.»

I.Stīpniece 1957.g. 8.kl. matemātikas stundā Ir 1953.gads. No tā brīža, kad Sarkano skolu ieraudzīja skolotāja Foigta, ir pagājuši desmit gadi. Iecavā ierodas strādāt skolotāja Ilga Stīpniece: «Bija skaista saulaina diena. Nelielā ciematiņā, izkāpusi no autobusa, ieraudzīju kara laika postījumus. Veltīgi meklēju ciemata centrā staltu gaišu ēku ar uzrakstu «Iecavas vidusskola». Ieguvusi no vietējiem iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju un nosoļojusi pa grantēto ceļu apmēram 1,5 kilometrus, nonācu pie sarkanas, tīri aizvēsturiskas ķieģeļu ēkas, kas izrādījās ir meklētā skola, un par kuru nekādā sajūsmā vis nebiju.
Skolā nebija neviena mācību kabineta. Pirmos izveidoja ap 1958.gadu. Trešajā stāvā izbūvēja īpašas telpas fizikai un ķīmijai. Tika iegādāts nepieciešamais inventārs, arī kinoprojektors, kuru daudz izmantoja ģeogrāfijas un fizikas stundās, kā arī mākslas filmu demonstrēšanai skolā.»

Paiet vēl desmit gadi, nu labi, vienpadsmit. 1964.gads – skolā sāk strādāt skolotāja Albīne Kola, viņas pirmie iespaidi par jauno darba vietu: «Saulains, silts pirmā septembra rīts. Uz zaļo koku fona, saules apspīdēta, vecmodīgā sarkano ķieģeļu ēka priecē acis. Skolas priekšā zied krāšņas rozes. Darbojas strūklaka. Pēc āra saulainā krāšņuma skolas telpas liekas padrūmas. Klašu telpas iespēju robežās izremontētas, bet koridori šauri, tumši, pārpildīti.»

1964.g. skolas sarīkojums Lasot šīs skolotāju atmiņas, kuras nebūt nav cildinošas skolas namam, meklēju, kas tad tomēr ir tas, kas turēja skolotājus tumšajā, drūmajā, šaurajā skolā. Kāpēc viņi te nostrādāja visu savu dzīvi un nemeklēja gaišāku, plašāku un priecīgāku skolu. Varbūt atbilde ir meklējama skolotājas Martas Birkas atmiņu pierakstā: «Neatceros, cik liela toreiz, 1959.gadā, bija skolotāju saime, bet runājām visi dzimtajā valodā un labi sadzīvojām. Skolai bija jau vairākas jaukas tradīcijas: eglītes vakaru rīkošana ar kopēju mielastu; skolēnu vecāku un skolotāju kopējās teātra izrādes ar daudziem izbraukumiem uz citām rajona skolām.»

Nobeigumā kādas skolotājas stāsts. Skolotāja Inese Lude Iecavas vidusskolā sāka strādāt 1993.gadā (piecdesmit gadus vēlāk par skolotāju Foigtu). Skolotājas Ludes iespaidi un vēlējumi skolai: «Baltajā skolā sāka gāzties trešais korpuss, tāpēc matemātikas un vēl daži citi kabineti tika pārcelti uz Sarkano skolu. Man pavērās lepnais skolas nams no ārpuses, bet savādi uzrunāja ēkas pustukšie logi, likās, ka šī ēka bija kā dvēseli aizlauzusi. Nekad nebiju strādājusi lauku skolā, kur krāsns apkure, sausā tualete, cita lauku romantika. Un tomēr man šķita kolosāli, ka staltais skolas nams bija atdzimis.
1996.gada pavasarī mēs atkal pametām Sarkano skolu. Žēl Sarkanās māmuļas, kura nu atkal ir un paliek tikai kā vidusskolas palīgīpašums. Gribētos, lai Sarkanā skola vēl uzplaukst visā savā krāšņumā.»

Sagatavoja Valda Prokopenko
Foto no skolas muzeja

Lapas informācija atjaunota:    06.01.2015
TWITTER
Iecavas novads
15 nov
Konkursa “Ģimenei draudzīgākā pašvaldība 2019” finālā iekļuvis arī Iecavas novads! 🤩 https://t.co/OnwJE92LJz https://t.co/UexRpKaPc5