Iecavas
novads
IEmāca
Seko: twitter facebook rss instagram

Raibās atmiņas mūsu sirsniņās

0

«Sākās pirmā skolas diena. Mēs devāmies uz skolu. Skola smaidīdama sagaidīja jaunos nācējus. Daudz skolēnu gāja uz skolu ar māmiņām. Kad ieradāmies skolā, visi gājām uz Brāļu kapiem. Tur nolikām ziedus. Diena pagāja ātri,» tā savu pirmo skolas dienu atceras Iecavas vidusskolas absolvente Helēna Kovaļenoka. (Šeit un turpmāk ne visur uzrādīts, kuru klasi atmiņu sniedzējs beidzis).

Tas ir īpašs brīdis, kad mazais bērniņš ienāk lielajā skolā un ir cerību pilns. Viņš dodas uz skolu, lai, nākot no tās, būtu bagātāks - ar zināšanām, ar iespaidiem, ar sapņiem par nākotni. Skola katram saistās ar noteiktām atmiņām. Skola ir tā vieta, kur iegūstam gan zināšanas, gan draugus, gan pieredzi turpmākajai dzīvei.

Iecavas vidusskola šajos 130 gados ir izaudzinājusi un devusi zināšanas dzīvei daudziem. 1962.gada absolvente Anna Spēka teic: «Iecavas vidusskola mums tiešām deva stabilas zināšanas. Teorēmas, likumi, svešvalodā vārdiņi bez jebkādām atlaidēm bija jāmācās no galvas. Interesanti, ka, mācoties Jelgavas akadēmijas agronomijas fakultātē, angļu valodā es iztiku ar vidusskolā iegūtajām zināšanām, pateicoties skolotājai Balodei.»

1936.gadā Sarkanajā skolā mācības ir sākusi iecavniece Lilija Lapiņa. Viņa atceras, ka arī tolaik, līdzīgi kā mūsdienās, katrai klasei bija savs audzinātājs. Skolā tika pasniegti dažādi mācību priekšmeti: latviešu valoda, glītrakstīšana, matemātika, dabas mācība, ģeogrāfija, ticības mācība. Lilijas kundzei jau otrajā klasē sāka mācīt angļu valodu, bet 1940.gadā, kad ienākuši krievi, - krievu valodu. Vēlāk bija jāmācās arī vācu valoda.

Arī Anita Utena, kas Iecavas vidusskolā iestājās 1964.gadā, dalās savās atmiņās: «Pirmajā klasē skolēnus uzņēma oktobrēnos un klasi sadalīja oktobrēnu zvaigznītēs - pa pieciem skolēniem katrā. Klases oktobrēnu vienību nosauca varones Zentas Ozolas vārdā. Mazajām klasēm bija «šefi» no vecākajām klasēm, kas nāca uz klases nodarbībām un stāstīja par skolēnu varoņdarbiem un partizānu gaitām kara gados. Visa sabiedriskā dzīve bija saistīta ar šīm tēmām. Ceturtajā klasē visus svinīgi uzņēma pionieros. Tad tika dibināti pionieru pulciņi, rīkotas dažādas sacensības to starpā. Pionieru sarkanais kaklauts bija jā-nēsā obligāti, bet uz ielas tas tika noņemts uz ielikts somā.»

 70.gadu beigasRunājot par skolas iekšējo kārtību, arī toreiz bija noteikumi, kurus jāievēro. Anita Zelmene, 1977.gada absolvente, raksta: «Meitenes nedrīkstēja nākt uz skolu uzkrāsojušās, nedrīkstēja nēsāt gredzenus un auskarus, bija jāvalkā svārki. Savukārt, zēniem nedrīkstēja būt gari mati.» Vizma Ozolniece, 1956.gada absolvente, atceras, ka skolas starpbrīžos vienmēr bija liela disciplinētība. Arī skolotāji bija stingri, un visi klausīja skolotāja teikto.

Skolotāji ir tie, kas devuši lielu ieguldījumu katra skolēna attīstībā. Katram ir savs vērtējums par skolotāju darbu, un kopumā tas ir pozitīvs. Aina Tihonova, 1956.gada absolvente, raksta: «Manas domas un jūtas visvairāk ietekmēja klases audzinātāja Renāte Berķe (Ārsteniece). Viņa mūs mācīja, it sevišķi meitenes, kā uzvesties sabiedrībā, mācīja saimnieciskos jautājumus un deva dzīvei daudz noderīgu padomu.»

Uldis Lazdiņš, 1973.gada absolvent, atminas: «Spilgti atceros skolotāju Birku un skolotāju Anūzi. Skolotāja Birka mācīja savdabīgi pilnveidot cilvēka intīmo pasauli, bet skolotājs Anūzis palīdzēja reālāk ieskatīties dzīves trauksmē.»

 Absolventu tikšanās pie Sarkanās skolas. 1994.gads.Visspilgtākās atmiņas daudziem bijušajiem skolēniem saistās ar žetonu vakariem, izlaidumiem, kopīgiem pasākumiem: talkām, sporta pasākumiem. Spodrai Baltacei, kas vidusskolu beidza 1975.gadā, visspilgtāk atmiņā palicis klases žetonu vakars un izlaidums: «Toreiz tik žēl bija šķirties no skolas, no klasesbiedriem un skolotājiem. Tomēr vislabāk atmiņā paliek tie notikumi, kur rodas konflikti ar skolotājiem, kur mēs pārkāpjam skolas noteikumus.» Zaigai Gudelei, kas vidusskolu absolvēja 1961.gadā, visspilgtāk atmiņā palicis notikums, kad visa klase aizgāja no stundām un viņu gandrīz izslēdza no skolas.

Skolā notikuši arī vairāki ārpusklases pasākumi un pētnieciskais darbs. Absolvente Ilze Arāja atceras: «Toreiz, 1967.gadā, skolotāja Pokrovska vadībā plaši izvērtās novadpētniecības darbs. Galvenais uzdevums bija 3. gvardes mehanizētā korpusa kauju ceļa pētīšana. Ievērojams notikums skolas vēsturē bija tas, ka 1968.gada maijā saņēmām uzaicinājumu piedalīties 3. gvardes mehanizētā korpusa salidojumā Maskavā. Biju ļoti priecīga, kad uzzināju - es kā pionieru organizācijas pārstāve varēšu doties uz salidojumu. Maskavā ieradāmies Uzvaras svētku priekšvakarā. Maskava un tikšanās ar cīnītājiem par Latviju, par mazo Iecavu atstāja neaizmirstamu iespaidu.»

Laikam ritot, mainās dzīves vērtības arī skolēnos. Skolēni kļuvuši atvērtāki, drošāki, radošāki. 2000.gada absolvente Elīna Šmite Iecavas vidusskolā pavadījusi visus savus skolas vienpadsmit gadus: «Atskatoties redzu, ka šajos gados bijuši daudzi jautri notikumi, satikti īsti draugi un iegūtas zināšanas, atklāsmes, kas mani pavada vēl līdz šim. Tā kā mani ļoti saistīja latviešu valoda un literatūra, ar vislielāko prieku mācījos šos priekšmetus, labi rakstīju domrakstus un vienmēr kautrējos, kad tos lasīja klasesbiedriem priekšā. Tādēļ tieši skolotājas Benita Griškeviča un Dace Greiža atmiņā palikušas kā tuvākās. Savas literārās tieksmes mēģināju īstenot, veidojot skolas avīzi. Kur nu vēl izbraucieni ar debašu kustību, algebra svētdienas rītos, teātra izrādes, tāllēkšana uz atzīmi.... Raibi ir gājis!»

Aiva Avota, kas vidusskolu beidza 2004.gadā, savas atmiņas apraksta citādāk: «Īpaši ir brīži, kad esmu ar skolu divatā. Skan aizdomīgi? Tā ir svarīga sajūta. Tiešām liekas, ka skola ir MANA. Tas ir brīžos, kad esmu skolā gandrīz viena, pusnaktī, ceļā uz mājām no kārtējās avīzes «radīšanas» vai kāda vētraina izklaides pasākuma. Mani soļi izklausās ļoti svarīgi, es domāju ļoti nopietni, bet ne par to, ka ātrāk gribas gulēt.»

Aivas klasesbiedrs Jānis Beķeris raksta: «Šī bija tā vieta, kurai ziedoju sevi visu. Pretī saņēmu neatņemamu pieredzi, pārliecību un noteiktību par sevi. Seši gadi - tik ilga un reizē pavisam neilga ir bijusi mana tikšanās ar skolu, ko turpmāk saukšu par savējo.»

Iecavas vidusskola mums, absolventiem, atmiņās un sirdīs vienmēr paliks kā savējā, visdārgākā un vislabākā!

Absolventu novēlējumi Iecavas vidusskolai:

Dzidra Baltace,1973.gada absolvente: «Cīnīties, lai kļūtu par labāko skolu rajonā, par paraugu citām rajona skolām.»
Dzintars Dzelmītis, 1961.gada absolvents: «Izaudzināt skolēnus līdz tādam līmenim, lai par viņiem rakstītu jaunatnes laikrakstā kā par labiem sportistiem vai olimpiāžu uzvarētājiem un dalībniekiem.»
Rota Bankava, 1961.gada absolvente: «Dot skolēniem iespēju rīkoties patstāvīgi un, organizējot kādu pasākumu, prasīt atbildību. Skolotājiem - dzīvot līdzi laikam.»
Atis Avots, 1966.gada absolvents: «Iedot jauniešiem stabilas teorētiskās zināšanas un pēc iespējas kaut ko vairāk no reālās dzīves.»

Lai piepildās novēlējumi un Iecavas vidusskola attīstītās arī turpmāk!

Lapas informācija atjaunota:    06.01.2015
TWITTER
Iecavas novads
21 okt
Atbilstoši 30.07.2019. Iecavas novada domes saistošajiem noteikumiem Nr. 13 «Par nekustamā īpašuma nodokļa piemēroš… https://t.co/QIETJvpef8