Iecavas
novads
IEmāca
Seko: twitter facebook rss instagram

Sirds pūra lāde

0

Skola-skolēns-skolotājs. Vārdu sakne ir skol-. Šoreiz par pēdējiem. Sabiedrība lēš, vai tā ir profesija vai dzīvesveids.

Skolā kā jau skolā - bērni ir priecīgi, bērni ir skaļi, bērni ir nevaldāmi un enerģiski. «Skolotājam jābūt gluži kā tūkstošveidim: aktierim, zinātniekam, cietumsargam, tēvam un mātei, tiesnesim, draugam, psihiatram, grāmatvedim, prokuroram un zvērinātajam, vadītājam un padomdevējam, rakstvedim un...» Ja tas izdodas, tad uz visiem laikiem paliek audzēkņu atmiņā. Pastāstīsim par trīs skolotājiem, kas Iecavas vidusskolā strādājuši tālajos pirmskara un pēckara gados, bet jaušas vai nejaušas sakritības dēļ bijuši skolotāji arī Agrai Zaķei-Frdrihsonei un Skaidrītei Samtiņai.

Par skolotāju Martu Tumbīli (Līcīti) stāsta Rasma Mažāne,1943.gada absolvente:

1943.g. izlaidums«Skolotāja Marta Tumbīle bija Iecavas sešklasīgās pamatskolas latviešu valodas skolotāja. 1942./43.gadā mācījos 6.klasē. Pēdējais skolas gads. Skolotāja Tumbīle ar mani pārrunāja lasīto avīzēs, žurnālos, pie viņas mācījos dzejoļu lasītprasmi.

Ja ar pirmo klasīti mēs bijām pieraduši justies kā skolas bērni, tad skolotāja Tumbīle ar mums runājās kā ar pieaugušiem. Tas pacēla atbildības laktiņu.

M.Tumbīle ar audzēkņiem 1947.g.Skolotājas Tumbīles stundās mācītais un pārrunātais pats no sevis aizķērās galviņās. Viņas stundas sagaidījām bez raizēšanās. Nekad nepārmetot, viņa teica: «Kļūdas ir priekš tam, lai tās labotu. Ķersimies pie darba!" Stundas aizritēja ne kā mācību process, bet kā kopīgi veicams darbs.»

Skolotāja Tumbīle strādājusi arī Īslīces skolā (tur mācījušās abas minētās mūsu skolas skolotājas), pēc tam Mārupes vidusskolā. Nu jau kā skolotāja Līcīte.

Par skolotājiem Lūciju un Alekseju Jenkeviciem stāsta skolotāja Skaidrīte Samtiņa.

«Skolotājus Lūciju un Alekseju Jenkevicus Īslīces septiņgadīgajā, bet no 1962./63.gada astoņgadīgajā skolā atceros kā ļoti stingrus, prasīgus, bet arī labestīgus skolotājus.

Skolotāji Jenkevici vienmēr izvirzīja skolēniem augstas prasības un nedeva nekādas atlaides to izpildē. Ja nesaprata, pēc stundām palīdzēja, lika mājās papildus pamācīties un atbildēt, lai pārliecinātos par izpratni. Mums nekad neienāca prātā apstrīdēt skolotāju izvirzītās prasības, vērtējumu, atteikties kaut ko darīt. Es pat iedomāties nevaru, ka tajā laikā kāds atļautos necienīgi izteikties par kādu skolotāju - tā vienkārši nedarīja un viss. Skolotāju un vecāku stingrās, noteiktās prasības veidoja noteiktus paradumus - viss ir jāizpilda pēc iespējas labi un bez ierunām.

Atceros, kā ļoti pamatīgi tika strādāts skolas izmēģinājumu lauciņos, kur no agra pavasara līdz vēlam rudenim bija jārok, jāsēj, jāstāda, jālaista, jākopj gan puķes, gan dažādi dārzeņi, labība, augļu koki. Tie jānovēro, jāveic eksperimenti, jāapkopo rezultāti, lai rudenī piedalītos Jauno naturālistu pasākumos - jārāda, jāstāsta. Mūsu skolas skolēni, skolotājas Lūcijas Jenkevicas vadīti, vienmēr bija vislabākie.

Vēl dzīvā atmiņā mūsu klases telpa (6.-7.kl.), kurā glabājās sa-vāktie materiāli no skolas lauci-ņos izaudzētā. To visu kopā ar skolēniem nenogurstoši darīja skolotāja Lūcija Jenkevica. Arī pamatus vācu valodai ielika tā, ka skolas gados piedalījos vācu valodas olimpiādēs. Pat tagad, pēc vairāk nekā 40 gadiem, kārtojot eksāmenus vācu valodā, spēju daudz ko atcerēties un izmantot.

Aleksejs Jenkevics - mans klases audzinātājs 5.-8.kl., latviešu valodas un dziedāšanas skolotājs. Izpratni par latviešu valodu un mīlestību uz mūziku esmu guvusi, pateicoties viņam. Skolotājs mācīja dziedāt, vadīja kori, spēlēja klavieres skolas sarīkojumos, lai mēs varētu pade-jot, jo citas mūzikas jau toreiz nebija (vēlāk likām skaņuplates). Savā brīvajā laikā bez atlīdzības skolotājs mums, dažām meitenēm, mācīja spēlēt klavieres. Viss bija jāapgūst pamatīgi un bez atlaidēm. Bija kauns un arī bailes kaut ko nezināt.

Viņu atbalstu, padomus esmu saņēmusi arī ilgi pēc skolas beigšanas - gan mācoties Peda-goģiskajā skolā (te liels viņu nopelns), gan arī esot patstāvīgā dzīvē.

Tā sagadījās, ka es viņus esmu atcerējusies, par viņiem rūpējusies līdz pat viņu pēdējiem dzīves mirkļiem. Arī tagad viņus pieminu, apciemoju viņu atdusas vietu Jelgavā.»

Virtuālās enciklopēdijas salidojumā 2002.g.Atsevišķs stāsts būtu par skolotājiem - Iecavas Gada balvas laureātiem. Tie ir: Jānis Zīvārts, Arvīds Anūzis (1995.gadā), Mihails Gorskis (1996), Ausma Riekstiņa, Jānis Romāns (1999), Agra Zaķe (2000), Aina Laudere (2001), Elza Mediņa, Anita Ozoliņa (2002), Aija Krolle, Iveta Cera (2004), Lidija Grīga (2005).

Arī Virtuālajā enciklopēdijā lasāmi 13 skolotāju dzīvesstāsti (J.Zīvārts, M.Gorskis, A.Zaķe, E.Šmits, A.Ozoliņa, E.Mediņa, A.Gaveika, M.Kalniņa, A.Krolle, E.Arājs, I.Cera, M.Birka, K.Karele). Turpat rakstīts arī par Iecavas vidusskolas absolventiem A.Razānu, J.Kravalu, A.Šteinu, E.Ķēninu, D.Rudzīti, L.Grīnbergu, Dz.Pastari, M.Pelsi, V.Lieknu, V.Korbi, I.Vaičekoni, L.Vēbergu, A.Arāju, E.Circeni, I.Arāju.

Nav vajadzīgas gargaras atkāpes, lai pateiktu, ka daudzi absolventu simtu simti ņēmuši, ņem un ņems no savu skolotāju sirds pūra lādes. Lai viņos nezūd dzīvesspars!

 Anitra Taurene

Lapas informācija atjaunota:    06.01.2015
TWITTER
Iecavas novads
21 okt
Atbilstoši 30.07.2019. Iecavas novada domes saistošajiem noteikumiem Nr. 13 «Par nekustamā īpašuma nodokļa piemēroš… https://t.co/QIETJvpef8