Iecavas
novads
Seko: twitter facebook rss instagram

Projekta partneri tiekas Austrumu un Rietumu krustcelēs

11.12.2008 0

Sešas intensīva darba un neaizmirstamu iespaidu piepildītas dienas no 16. līdz 21. novembrim Turcijā aizvadīja pašvaldības izpilddirektors Mārtiņš Veinbergs, pieaugušo izglītības speciāliste Valda Liekne, projektu vadītāja Ineta Bramane un šī raksta autore, laikraksta «Iecavas Ziņas» korespondente Anta Kļaveniece.

Semināru norises vietā Aksarai viesnīcā

Komandējums noritēja Eiropas Savienības Mūžizglītības programmas Grundtvig apakšprogrammas finansētā projekta «European School for Sustainable Development» (E²D²) - «Eiropas skola ilgtspējīgai attīstībai» ietvaros. Projektā piedalās desmit partneri no Lietuvas, Turcijas, Itālijas, Rumānijas, Bulgārijas, Vācijas, Anglijas, Francijas un Latvijas. Lai arī sarakste partneru starpā norit jau vairāk kā gadu, projektu apstiprināja tikai šī gada septembrī un pirmie kopīgie semināri notika tagad, tiekoties Turcijas pilsētā Aksarai.

Visi projekta dalībnieki un augstskolas vadība pie Aksarai UniversitātesSemināru programma bija visai intensīva: darbam tika atvēlēta priekšpusdiena un pievakare līdz pat pulksten desmitiem. Toties pēcpusdienas izmantojām, lai iepazītu Turcijas kultūrvēsturiskās vietas. Semināru laikā iepazinām partnervalstu organizācijas, to darbības jomas, saistību ar izglītību un pieredzi starptautiskos projektos. Tikšanās laikā precizējām projekta darbības programmu turpmāko divu gadu garumā, tajā veicamās aktivitātes, izrunājām, kas notiek katrā valstī saistībā ar ilgtspējīgu attīstību.


Jāatgādina, ka ilgtspējīga attīstība tiek skaidrota kā attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Ilgtspējīgu attīstību raksturo trīs savstarpēji saistītas dimensijas: vides, ekonomiskā, sociālā. Tas nozīmē, ka stingras vides aizsardzības prasības un augsti ekonomiskie rādītāji nav pretrunā, ka ekonomiskā augšupeja nedrīkst degradēt vidi un vienlaikus tiek nodrošināta augsta dzīves kvalitāte.

Partneri vienojās, ka projektā tiks akcentēta vietējo pārtikas produktu pārstrāde un nacionālo tradīciju saglabāšana. Tāpat tiks izstrādāta kopīga interneta mājas lapa, kurā tiks atspoguļotas projekta aktualitātes, ievietota informācija par katru projekta dalīborganizāciju un tās piesaistīto pārtikas ražotāju un produktiem, receptes u.tml.

Pozitīvas prakses piemēru demonstrēja itāļu partneri, kuru projekts «0 kilometru» jau darbojas. Tā pamatā ir ideja par vietējo lauksaimnieku kooperēšanos, lai saražoto produkciju varētu tirgot bez starpniekiem vietējā tirgū. Tas nozīme, ka produktu cena samazinās, tie ir svaigāki, netiek tērēta degviela to vairākkārtējai pārvadāšanai, tā samazinot gaisa piesārņojumu. Līdz nākamajai tikšanās reizei, kas notiks nākamā gada aprīlī Vācijā, katrai dalīborganizācijai jāsagatavo prezentācija, kas parādītu, kāda situācija valda lauksaimniecībā un kādā ar to saistītā pārtikas produktu ražošanas uzņēmumā; cik tas ir dabai un cilvēkiem saudzīgi un draudzīgi; kā šajā procesā tiek saglabātas tautas tradīcijas.

Vizīte pie Aksarai apgabala gubernatoraVizītes laikā apmeklējām Aksarai pilsētas mēru un apgabala gubernatoru, lai izzinātu administrācijas ieguldījumu reģiona ilgtspējīgas attīstības stratēģijas plānošanā un veicināšanā, apmeklējām izglītības iestādes - universitāti un privātu koledžu. Vizīte pie mēra vainagojās ar sižetu televīzijas vakara ziņu pārraidē, kā arī ar bilžainu informāciju nākamās dienas presē. Ja sākotnēji bijām drusku neizpratnē par īpašo uzmanību, tad pēcāk noskaidrojām, ka bijām laba platforma sabiedrisko attiecību pasākumiem - valstī tuvojas pašvaldību vēlēšanas; tāpat nevar aizmirst Turcijas centienus pievienoties Eiropas Savienības valstu saimei.

Valda Liekne nodod Iecavas kalendāru un materiālus par Latviju Aksarai mēram Nevzaram PaltamIepazīstoties pilsētas mērs atzinās, ka vārdu «Latvija» dzird pirmo reizi, taču savu nezināšanu kliedēja, rūpīgi iztaujājot mūsu Valdu, galveno projekta koordinatori Latvijā. Mēram pazīstamāka šķita Lietuva (nez, vai pateicoties Viļņas tirgotājiem, kas uz Turciju brauc pēc precēm?), nemaz nerunājot par Itāliju, kuru ar Turciju saista sadarbība vairākās jomās, piedevām pats Silvio Berluskoni esot Aksarai mēra Nevzara Paltas labs paziņa. 

Neatkarīgi no tā, vai viesojāmies pie gubernatora vai podnieku darbnīcā, visur tikām cienāti ar saldu turku tēju no trauciņiem, kas līdzīgi mazām stikla vāzītēm uz metāla vai keramikas paliktnīšiem. Jāsaka, ka labi garšoja arī tiem, kas ikdienā dzer tēju nesaldinātu, bet Turcijā pakļāvās turienes tradīcijām un sarkanbrūnajam aromātiskajam dzērienam pievienoja divus mazus cukura gabaliņus. Ar smaidu atzīšos, ka tas gan sagrāva mūsu gaidas - kur tad vēl, ja ne Turcijā, sadzersimies mūsu izpratnē īstu, smiltīs vārītu un stipru turku kafiju. Taču, pat brokastojot viesnīcā, piedāvājumā bija ūdens, tēja un... šķīstošā kafija.

Latvijas svētku svinību mirklisŅemot vērā, ka brauciens iekrita Latvijas Valsts proklamēšanas svētku laikā, bijām padomājuši arī par nelielām svinībām. Šis mirklis 18. novembra rītā bija kā radīts gan pašu svētku noskaņas radīšanai, gan iespējai parādīt pārējiem projekta partneriem, kas ir Latvija un ar ko lepojamies. Uz galda novietojām Latvijas karodziņu, aizdedzām sveces karoga krāsās, demonstrējām Latvijas institūta video prezentāciju par Latviju, cienājām ar «Laimas» šokolādes konfektēm un «Melno Balzamu». Pasākums izvērtās ļoti aizkustinošs un vēl sirsnīgāku to padarīja viesnīcas vadība: zinot par mums nozīmīgajiem svētkiem, semināru telpu izrotāja sarkaniem un baltiem baloniem, visiem projekta dalībniekiem uzsauca īpašu svētku desertu.

Mazliet atpūtināt prātus no diskusijām semināros palīdzēja izbraucieni, kurus mums noorganizēja viesmīlīgais turku partneris Malio. Pabijām Hasana kalna pakājē, kas atrodas aptuveni stundas braucienā no Aksarai, pilsētas Turcijas vidienē ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Šī izdzisušā vulkāna augstums ir visai iespaidīgs - 3253 metri. Kalna virsotnē balo sniegs, un tas ir otrais augstākais kalns Anatolijas kalnienē. Veroties no pilsētas, šķiet, ka kalns atrodas pavisam tuvu, taču izrādās, ka tā lielums māna. Līdz tā pakājei jāmēro aptuveni 40 kilometru. Jāsaka gan, ka brauciena ilgums Turcijā visur ir aptuvens, jo, ceļam vijoties kalnup, tas vienmēr būs vismaz pāris reizes lielāks, nekā braucot lejup. Izbraucot no pilsētas redzams, ka laukos nabadzības vairāk: bēdīga paskata mājeles ar pussagruvušām akmens mūra sētām visriņķī un daudz nevīžības - pilni sētsvidi un ceļmalas atkritumu, pusratā pamesta celtniecība. Pilsētā skats ir civilizētāks, taču arī tur daudzviet tāda nepabeigtības sajūta - mājas jau apdzīvotas, bet apkārt vēl būvgružu kaudzes, tikai retā vietā padomāts par vides labiekārtošanu. Kapadokijas savdabīgā ainava

Projekta pēdējā dienu veltījām braucienam uz Kapadokijas klinšu pilsētiņu Nevšehiru. Pirms vairākiem miljoniem gadu vulkānu izvirdumu rezultātā virszemē nokļuva milzīgs daudzums lavas un pelnu, kam sacietējot izveidojās iezis tufs. Lietus un vējš izveidojuši interesantas formas stabus un konusus, kuros pirms vairākiem gadu tūkstošiem cilvēki ierīkoja sev mītnes, izcērtot klintīs alas. Te varēja lieliski paglābties no karstās dienvidu saules, labi uzglabāt pārtikas produktus. Romas laikā Kapadokijas apakšzemes pilsētas bija kā slēpnes pirmajiem kristiešiem.

Laika gaitā klintīs izveidotas ap 30 pazemes pilsētas - ar zirgu staļļiem, skolām, baznīcām un freskām rotātām kapelām. No tālienes alu mitekļi un baznīcas izskatās kā termītu būves savannās, savukārt, milzu sēnēm līdzīgos vulkānisko iežu veidojumus sauc par «feju skursteņiem». Senie Kapadokijas iedzīvotāji ticējuši, ka pazemē atrodas feju mājokļi, kuru dūmeņi paceļas arī virs zemes. Daži no tiem joprojām sasniedz pat 40 metru augstumu.

Tā kā tiešā lidmašīnu reisa uz Rīgu ne no Aksarai, ne no tai tuvākās Ankaras nav, gan turp, gan atpakaļceļā izbaudījām aptuveni desmit stundu ilgo braucienu ar satiksmes autobusu līdz Stambulai.

No ārpuses grūti iedomāties, ka tā iekšienē slēpjas arī šādas freskām izrotātas baznīcasNoguruši no tālā ceļa tomēr centāmies līdz lidmašīnai atlikušo laiku izmantot, lai apskatītu pilsētas ievērojamākās vietas. Pati pilsēta ir apbrīnas vērta, kas vispirms jau pārsteidz ar savu lielumu un iedzīvotāju daudzumu. Stambula ir lielākā Turcijas pilsēta ar apmēram 12 miljoniem (!) iedzīvotāju. Salīdzinājumam der piebilst, ka visā Latvijā iedzīvotāju skaits ir nepilni 2,3 miljoni. Stambulā savdabīgi savijas kā kristīgās, tā islāma kultūras tradīcijas. Tā atrodas uz diviem kontinentiem: rietumu daļa ir Eiropā, bet austrumu daļa - Āzijā. Kontinentus un Stambulu šķeļ Bosfora jūras šaurums, kas savieno Melno jūru ar Marmora jūru. Bosfora šaurumu satiksmes autobusā šķērsojām pa slaveno Bosfora tiltu, kurš ir 15. garākais pasaulē. Šim 1510 metrus garajam ātrgaitas lielceļa vanšu tiltam ir astoņas braukšanas joslas, taču gājējiem un smagajam autotransportam tilta izmantošana ir liegta.


Podnieku darbnīcāRunājot par transportu, jāsaka, ka Turcijas ielās visbiežāk redzējām Fiat un Renault markas automašīnas. Satiksmes kustība ir ļoti raita: lai gan visur pilsētās izliktas ātruma zīmes «50», visi brauc daudz žiperīgāk. Jau saskatījāmies, kad braukšanas ātrums sasniedza 80 kilometrus stundā, taču piedzīvojām arī to, ka taksometrs ceļā uz lidostu nesas uz visiem 120. Policijas klātesamība ir jaušama ik uz soļa, taču viņi, šķiet, ātrajai braukšanai nepievērš lieku uzmanību. Atzīšos, bija sajūta, ka tas nav arī nepieciešams, jo satiksmes plūsma ir vienmērīga, šoferi brauc pārliecinoši un ļoti iecietīgi pret pārējiem satiksmes dalībniekiem.
Ja pie mums auto signalizēšana liecina par neiecietību un nervozitāti, tad tur šoferis ar signālu brīdina - pag, uzmanies, es arī te braucu. Otrs pasmaidīs, piebremzēs un ar smaidu palaidīs, kur vajadzīgs. Apbrīnojama šoferu tolerance.

Mazliet citādāks, nekā Latvijā, arī skats uz cilvēkiem ielās. Acīmredzot islāma valstīm raksturīgi, ka visur: uz ielām, veikalos, iestādēs un citās sabiedriskās vietās, pamatā redzami tikai vīrieši. Pa retai sievietei, kuras varētu sadalīt divās grupās: ar musulmaņu sievietēm raksturīgu apģērbu (gariem mēteļiem līdz potītēm un cieši Sofijas katedrāleapsietiem lakatiem) un bez. Kā noskaidrojām, virzoties ceļā uz ES, esot pat izdoti noteikumi, ka sabiedriskās vietās strādājošās sievietes nedrīkst lietot galvassegas. Savukārt ģimenē un ikdienā šo jautājumu nosaka ģimenes tradīcijas un galvenokārt vīra stingrais vārds.

Stambulas apmeklējums būtu nepilnīgs bez Svētās Sofijas jeb Svētās gudrības katedrāles apskates. Tā ir bijusī austrumu pareizticīgo baznīca, kuru 1453. gadā Osmaņu turki pārveidoja par mošeju un 1935. gadā - par muzeju. Katedrāle tiek uzskatīta par vienu no diženākajām pasaules celtnēm. Baznīcas nosaukums cēlies no grieķu nosaukuma «Svētās gudrības baznīca». Nosaukumam nav sakara ar svētās vārdu Sofija, jo nosaukums cēlies no grieķu vārda sofia (gudrība).

Sofijas katedrāleKatedrāle ir viens no varenākajiem izdzīvojušajiem Bizantijas arhitektūras paraugiem. Īpaša vēsturiska nozīme piešķirta tieši iekšējai apdarei - mozaīkām un marmora pīlāriem un apšuvumiem. Tā kā ēkai ir ļoti sena vēsture gan kā baznīcai, gan mošejai, restaurācijas laikā radušies vairāki neskaidri jautājumi. Kristiešu mozaīkas pamazām tiek atklātas, bet, lai to varētu izdarīt pilnībā, būtu jāiznīcina vērtīgi vēsturiski islāma mākslas darbi, tādēļ restauratori cenšas saglabāt līdzsvaru starp abu kultūru mantojumu.

Pretī Svētās Gudrības katedrālei atrodas no 1609. līdz 1616. gadam celtā sultāna Ahmeda mošeja, kas tāpat kā vairākas citas, tiek saukta par Zilo mošeju, jo tās apdare veidota no flīzēm ar zilu ornamentu apgleznojumiem. Šī mošeja ir viena no Stambulas galvenajām tūristu apskates vietām.

Runājot par mošejām, to kupolveidīgās ēkas ir redzamas teju ik pēc pāris kvartāliem. Pat katrā lauku teritorijas māju pudurī ir mošeja. Ap mošejām kā nospicēti zīmuļi slejas minareti - torņi, no kuriem noteiktās stundās jaudīgos skaļruņos skan aicinājums muhamedāņiem uz kārtējo lūgšanu. Arī mūs pirmais agrais rīts viesnīcā pārsteidza ar savdabīgo miega traucētāju, bet vēlāk jau zinājām - piecos no rīta mūs modinās muedzina dziedoši gaudulīgie saucieni.

Stambulas galerijaApskatījām arī slaveno Bazilikas cisternu, ko turki dēvē par «nogrimušo pili», - milzīgu ūdenstvertni zem zemes pašā Stambulas centrā. To uzbūvējis imperators Justiniāns 532. gadā, lai aplenkumu gadījumā pilsētu nodrošinātu ar dzeramo ūdeni. Krēslainās telpas griestus atbalsta 336 izgaismotas marmora kolonnas, cauri akmens sienām tek sīkas ūdens straumītes, bet tvertnes ūdenī danco dažāda lieluma zivis, liekot aizmirst par cilvēku burzmu augšzemē. 

Anta Kļaveniece
Lapas informācija atjaunota:    17.12.2014
TWITTER
Iecavas novads
11 nov
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 27.11. plkst.18.00 notiks lekcija «Pastāvība un degsme»: liecības par bibliotēku Ie… https://t.co/dVnhNwiaGj